Atbalstot Purvīša balvas 2021 ekspertu iniciatīvu, turpmāk šajā sadaļā publiskosim to ekspertu nomināciju pamatojumu tekstus pilnā apjomā, kas attiecīgajā ceturksnī pret to publiskošanu neiebilst. Tekstu publiskošana ir ekspertu brīvprātīgs lēmums, un katrs no viņiem patur tiesības kādā ceturksnī bez īpaša paskaidrojuma nepiekrist to publiskošanai.

PURVĪŠA BALVA 2021
2019. gada 2. ceturksnis / Nominācijas
 
LAIMA SLAVA
 
Dace Lielā “Gleznas” / 22.05.–27.07.2019 / Galerija “Daugava”
Izstāde liecina par tradicionālo glezniecisko vērtību neizsīkstošo dabu un sniedz to, kas ir mākslas mūžīguma noslēpums: spēju ar vizuālā tēlā ieliktu personiskās enerģijas lādiņu uzspridzināt skatītājā robežas pašatklāsmēm cilvēcisko pamatvērtību virzienā. Ievibrēt jūtas un sajūtas, ielauzties intīmu pārdzīvojumu laukā un vienlaikus būt sava laikmeta spogulim.
Sasaiste ar dabu, dabas sniegtais pārdzīvojums nekad nebeigs būt humāno vērtību pamatblokā, taču šobrīd dabas pilnvērtīga pastāvēšana jau ir cilvēces izdzīvošanas jautājums. To atgādināt mūsdienu ekoloģisko katastrofu laikmetā ir mākslinieka pienākums, kuru spēt izpildīt laikmetīgi, turklāt īpaši jūtīgi liekot lietā tradicionālo gleznotāja arsenālu, ir lemts tikai izredzētajiem. Daces Lielās gleznotājas talants un konsekventais mākslinieces ceļš šādu personisko dabas īpašo mirkļu (šoreiz – pašas vārdiem “ūdens agregātstāvokļu”) atklāsmes veidā, kas skatītājam nolasās jau zemapziņas līmenī, līdzpārdzīvojumā burtiski ievelkot, ved tieši uz šo iespējamo zaudējumu apjēgu.
 
KĀRLIS VĒRPE
 
Sandra Strēle “Nostalģija” / 28.03.–19.05.2019 / Rīgas mākslas telpa
Sandra Strēle izstādē pārsteidz ar darba apjomu, kvalitāti un spēju desmitiem gleznu instalācijas izvietot veselumā, kas veido intriģējošu stāstījumu. Strēle atsedz iedomātu stāstu par turīga cilvēka bērnības nostalģiskām un melanholiskām atmiņām. Darbi uzdod jautājumus ne vien par ikvienam zināmiem apziņas stāvokļiem, bet paredz ieņemt attieksmi. Ko jūs domājat, skatoties gleznā, kurā nezālēm aizaug tenisa korts, darbu iztēlotās varones izbūvēts pie savas mājas, bet nelietots, jo spēlēt vairs negribas? Vai runa ir par trūcības raisītām fantāzijām, bagātības lomu mūsdienu Latvijas sabiedrībā, vai attieksmi pret nostalģisku un melanholisku stāvokli, lai kurš to neizjustu? Strēle vizuālo stāstījumu veido ar amatniecisku izveicību un noturīgu rokrakstu, apzināti atkārtodama motīvus, kuri nekļūst apnicīgi un turpina stāstu papildināt. Darbus izstādē pavada burtnīca, katrai instalācijai dzejas pantā veidots teksts. Ļoti labs piemērs, kā minimālistiskiem verbāliem līdzekļiem konkretizēt gleznu vēstījumu, to neizskaidrojot un neizsmeļot, bet paplašinot.
Nomināciju, manuprāt, pamato darba vērienīgums un spēja “savaldīt” pamatīgo Rīgas mākslas telpas izstāžu zāli ar tik blīvu risinājumu. Vēstījums ir viengabalains un konceptuāli jēgpilns, turklāt aktuāls. Depresija šobrīd ir viena no pamattēmām diskusijās par veselību.
 
Ivars Drulle “Господи, помилуй” / 04.04.–12.04.2019 / Galerija “Alma”
Ivara Drulles performance veido tēlaini bagātīgu un interpretācijai atvērtu darbu. Lieldienu tuvums pamestās un drūpošās Galgauskas baznīcas uzkopšanu nedēļas garumā, kurai galerijas vērotāji tiešsaistē varēja sekot līdzi platekrāna televizorā, pasvītro Drulles darba rituālo raksturu. Kad telpa ir attīrīta, to piepilda papīrā tērptas koka skulptūras, draudze, kurai zūdot, arī baznīcas ēka ir kļuvusi lieka. Mākslinieka piedāvātais rituāls nav šodien populārs gavēņa aizvietotājs, veselības labad uz brīdi atsakoties no smēķēšanas, alkohola, saldumiem vai trekniem ēdieniem. Performance pavisam tieši uzdod jautājumu par garīguma vietu mūsdienu sabiedrībā un mākslā, un ne tikai reliģisku institūciju celtņu ietvaros: garīgums, kuram nav jāizpaužas vienā pareizā dzīves vedumā, bet kas atklājas, būšanu apzinoties kā brīnumu. Tāpēc daļēji sadrupusī baznīca vienā performances lasījumā neparādās kā glābjams kultūras piemineklis, bet gan efektīga vieta Lieldienu gaidās iederīgam mākslas darbam.
Nomināciju, manuprāt, pamato darba vēriens un konceptuāla precizitāte – vietas, izpildījuma veida un gadalaika izvēle – par spīti darba semantiskai atvērtībai. Performances aktualitāti saskatu iepriekš jau pieminētā garīguma tematizācijā. Latvijas mākslā tas nav reti sastopams motīvs, šoreiz aktuāla ir Drulles uzstādījuma precizitāte un pievēršanās pašam ‘garīgā’ un ne tik daudz mākslas garīguma tematam.
 
Katrīna Neiburga “Mati” / 25.04.–09.06.2019 / kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Katrīna Neiburga izstādē tematizējusi matus un ar tiem saistītas lietas sev raksturīgā pētnieciski antropoloģiskā pieejā. kim? izstāžu telpas iekārtotas atjautīgi. Tēma tiek pamazām attīstīta no matiem kā simboliski uzlādētas pašizpratnes liecības, cepuru izejmateriāla līdz frizēšanās rituālu atsegšanai sarunās ar aroda profesionāļiem. Izstāde noslēdzas kim? “dzīlēs” tādā kā seksa muzejā, kurā izstādīti pikanti aksesuāri un video ar mākslinieces performanci. Seksualitāte un matu fetiša funkcijas ir tikai dažas no Neiburgas darba tematiskajām šķautnēm, tikpat nozīmīga ir ķermeniskuma un taustes loma uz vizualitāti centrētā kultūrā. Ko mēs varam pateikt par taustes maņu un cik klātesoša tā ir mūsdienu vizuālajā mākslā? Izstādi ievada liels friziera spogulis, kura priekšā apmeklētājs var apsēsties, savukārt vidējā telpā izvietots ekrāns ar video – mākslinieces un frizieru sarunām. Mati ļauj runāt par tausti un pieskāriena intimitāti, kas dokumentētajās sarunās ir ļoti mitoloģizēti – mati esot dzīvi un uzlādēti ar frizējamā enerģiju. Tikai pēc vienas frizieres domām mati ir mirušas olbaltumvielas. Neiburga izstādi prasmīgi veidojusi, izmantojot dažādus medijus, standartobjektus, skulptūras, video, fotogrāfijas, pašdarinātas lietas un performanci.
Nomināciju, manuprāt, pamato izstādes kā veseluma integritāte, amatnieciska un konceptuāla meistarība, prasmīgi izmantojot un savietojot dažādus medijus un izvēršot tēmu, par kuru ir grūti ko jēgpilnu pateikt. Ne tādēļ, ka mati būtu garlaicīgs pārdomu temats, bet tādēļ, ka par ķermeniskumu runāt nav ierasts. Šajā aspektā arī saskatu izstādes aktualitāti un būtisko pienesumu.
 
ANDRIS TEIKMANIS
 
Glezniecības aina post-liberālajā/post-konservatīvajā ainavā
Atskatoties uz 2019. gada aprīļa, maija un jūnija mākslas dzīves norisēm, var iezīmēt virkni tendenču, kuras varētu apkopot kā post-liberālās un vienlaikus post-konservatīvās sabiedrības  pašidentitātes meklējumu turpinājumu. Mākslas, īpaši jau vizuālās mākslas, nozīme šādu meklējumu kontekstā Latvijas sabiedrībā tiek atzīta tikai daļēji. Tas arī nav pārsteidzoši, ir zināma tradīcija, kas visu māksliniecisko meklējumu spektru interpretē tikai dažādos līmeņos nosacītu formālo kvalitāšu kategorijās. Tas ļauj skeptiski vērtēt jebkuru mēģinājumu identitātes meklējumus reducēt tikai līdz formas atšķirībām vai tradīcijām, tomēr tas nosaka arī zināmu lokālu spēles noteikumu kopumu, kuram var piemēroties, pirms mākslinieki vairs nevarēs un māksla vairs nespēs.
Pieturoties pie ieskicētās paradigmas, izvirzot savus favorītus 2019. gada vidū, arī labprāt paliktu post- identifikācijas punktu nosacītajā telpā, šoreiz tā apstiprinājumus meklējot glezniecības ainā.
Kāpēc glezniecības? Domāju, ka jebkura diskusija par Latvijas mākslas aktuālo un tālāko attīstību būtu jāsāk ar atskatu uz glezniecību.
Pirmkārt, interpretējot mākslas norises Purvīša balvas telpā, tas būtu tikai pašsaprotami respektēt autoritāti, kuras zīmolvērtībā balva operē.
Otrkārt, glezniecība ir veidojusi Latvijas mākslas un mūsu vizuālās pašidentifikācijas mugurkaulu.
Treškārt, ir pietiekami liels pamats uzskatīt, ka Latvijā ir vislielākais akadēmisko izglītību ieguvušo gleznotāju īpatsvars visā Ziemeļvalstu reģionā, to vērtējot pret iedzīvotāju skaitu.
Manā skatījumā, diskutējot par Latvijas mākslas izcilības ainavas aprisēm glezniecībā, šoreiz būtu jāpievērš uzmanība trīs autorēm, kuras reprezentē modernizētu tradīciju, jaunas glezniecības valodas meklējumus un glezniecības valodas hibrīdu izmantošanu.
 
Dace Lielā “Gleznas” / 22.05.–27.07.2019 / Galerija “Daugava”
Turpinot interpretēt glezniecības īpašo lomu Latvijas nācijas vizuālās pašidentifikācijas veidošanā, par visbūtiskāko glezniecības žanru ir jāuzskata ainavu glezniecība. Tāpēc katrs tiešs pienesums ainavu glezniecībā, modernizējot nacionālās vizuālās mākslas kanonam (kuru nevajadzētu sajaukt ar oficiālo kultūrkanonu) atbilstošo telpas interpretācijas lauku, lokālās mākslas un kultūras kontekstā ir padziļinātas uzmanības vērts. Vēl jo padziļinātāku šo interesi raisa tieši Daces Lielās pievēršanās ainavai, īpaši jau ņemot vērā viņas glezniecības ceļojumu no 80. gadu postsociālistiskā eksistenciālisma un caur 90. gadu vēlo postmodernismu, tomēr katru reizi dokumentējot savas paaudzes mentālo kondīciju. Protams, Daces Lielās ainavas piedāvā atšķirīgu telpas māksliniecisko interpretāciju. Tās nav Purvīša sintezējošās ainavas vizuālās struktūras. Tās nav Ubāna poētiski romantiskā ainavas, lai gan šķiet, ka Ubāns būtu pieskaitāms tuvākajiem inspirācijas avotiem. Tās nav Kalniņa filozofiski meditatīvās jūras ainas. Daces Lielās ainavas piedāvā citu telpas un skatītāja attiecību spēli. To vislabāk varētu raksturot kā pilsētnieka, urbānās kultūras patērētāja, izraušanos no savas antropocentriskās un tehnogēnās estētiskas ietvariem, lai sastingtu pirmā ieraudzītā dabas stūrīša burvestībā. Fragmentārā dabas estētika, kas pārvēršas kopējā, vienotā vēstījumā, kuru vēl nozīmīgāku padara aktuālais konteksts – dabas kā galvenās vērtības apzināšanās globālas klimata katastrofas priekšvakarā.
 
Elza Sīle “(c1, c2, citrons un citi)” / teātra grupas “Kvadrifrona” izstāžu programma / 12.04.– 11.05.2019 / Rīgas cirks
Elza Sīle reprezentē pilnīgu citu glezniecības meklējumu šķautni – centienus veidot jaunu, inovatīvu glezniecības valodu, kritiski pārbaudot ne vien esošās glezniecības valodas robežas, bet arī jauno eksperimentālo centienu ietvarus. Kas ir glezniecība, kādi ir minimālie kritēriji, lai citi profesionāļi, izglītoti vai nejauši skatītāji piekristu, ka tas, ko viņi uzlūko, ir joprojām saucams par glezniecību. Un vai ir nepieciešams, lai vēl kāds, atskaitot pašu mākslinieci, atzītu, ka tas, ar ko viņa nodarbojas, ir glezniecība? Vai, kas ir tikpat relevants jautājums, kāpēc pašai māksliniecei ir nepieciešams atzīt, ka tas, ko viņa dara, ir saucams par glezniecību?
Tas viss ir jautājumu kopums, kuru var uzdot, aplūkojot Elzas Sīles jaunākos darbus, kas autores vai kuratora identifikācijā ir nosaukti par instalatīvajiem gleznojumiem. Jā, protams, glezniecībai ir vairākas pazīmes. Kāda no tām ir plaknes estētisko konvenciju respektēšana. Vienkāršākā veidā to varētu interpretēt arī kā jebkuru mākslīgā veidā apstrādātu plakni vai virsmu, kurai atšķirībā no attēla, ja vien tas nav neattēlojošs attēls, nav nepieciešamības arī kaut ko reprezentēt. Tomēr ir būtiski atcerēties, ka mūsu glezniecības tradīcija veidojās ne vien impresionisma un simbolisma sadurē ar vēlīno reālismu, bet arī respektējot Matveja identificētās faktūras, proti, mākslas darba plastisko valodu tās materiālajā veidolā un modernistu sintezētās formas sinkrētiskajā pašvērtībā. Citiem vārdiem, plastiskā valoda vienmēr manifestējas faktūrā, bet faktūra… jā, ja faktūra tiek interpretēta tikai kā virsmas kvalitāte, tad tā ir pakļauta plaknes loģikai, tomēr, ja faktūra tiek uzlūkota kā pastāvīgs plastiskās valodas struktūras elements, tas jebkurā brīdī var izvērsties trīsdimensionālajā telpā.
Kopš klasiskā modernisma kulminācijas brīža, kurš bija īsi pirms Pirmā pasaules kara, modernās mākslas Sv. Grāls ir jaunas mākslas valodas meklējumi. Jebkura māksliniece vai mākslinieks, kurš godprātīgi kalpo šim uzdevumam, ir atbilstoši novērtējams.
 
Sandra Strēle “Nostalģija”/ 28.03.–19.05.2019 / Rīgas mākslas telpa
Sandras Strēles personālizstāde “Nostalģija” savukārt iezīmē hibrīdu glezniecības valodas meklējumu punktu. Ātri klasificējot mākslinieces veikumu, to varētu iekļaut Deivida Hoknija alūziju kategorijā. Ja ne… ja ne smeldzošais subjektīvā eksistenciālā pārdzīvojuma klātesamības mirklis. Glezniecības valodai ir duāla loma: pirmkārt, tā apliecina autores spēju operēt ar glezniecības mimētiskajām struktūrām, atgādinot par glezniecības, lietišķās glezniecības un skatuves glezniecības vēsturiskajām saknēm, izveidojot izstādi, kuru tikpat labi varētu uztvert arī kā privātu teātra skatuvi, un, otrkārt, glezniecības valoda pārvēršas par autores patvērumu. Lai pamatotu šo tēzi, pietiek novērtēt tekstu lomu šajā izstādē. Tie neizskaidro, teksti nav tikai glezniecības un mākslas objektu papildinājums. Tekstiem izstādē “Nostalģija” ir mērķis, kuru varētu interpretēt gan kā autores pašaktualizāciju, gan arī kā nostalģijas robežu konstruēšanu. Atmiņu kopums darbojas kā pašaizsardzības mehānisms, iluzora atklātība, kuras uzdevums ir līdz ar citiem mākslas instrumentiem aizsargāt autores subjektīvā “es” eksistences tiesības. Glezniecība šajā gadījumā ir ne tikai instruments, bet arī tas prasmju kopums, kurš ļauj subjektīvai mākslinieces identitātei harmonizēt savas attiecības ar apkārtējo vidi, sociālo telpu, informācijas dimensiju.
Kā arī noslēgumā kāds būtisks paziņojums, komentējot mākslas norises jau plašākā, ne tikai glezniecības pašidentifikācijas telpā. Ja vien mani nesaistītu potenciāla interešu konflikta iespēja, tad par nozīmīgāko 2019. gada jūnija mākslas dzīves norisi noteikti nominētu Latvijā lielākā autoru kolektīva kopīgi veidoto mākslas projektu – LMA mākslas festivālu “Svaiga gaļa kritikai”. Līdz ar Latvijas nacionālās mākslas un dizaina skolas simtgades identifikāciju un jauno mākslinieku, dizaineru un mākslas teorētiķu meklējumu pieteikumu visplašākajā amplitūdā to raksturoja vēl kāda būtiska pazīme. Par šo izstādi gadījās dzirdēt viedokli no cilvēkiem, kuri gadu desmitiem nebija apmeklējuši nevienu mūsdienu vizuālās mākslas izstādi. Sabiedrības uzrunāšana un visplašāko kopienu iesaistīšana ir visbūtiskākais Latvijas, Eiropas, Rietumu pasaules, mūsdienu globālās civilizācijas (vajadzīgo izvēli pasvītrot) mākslas uzdevums. Šobrīd lielākais mākslas un tās pasaules pārstāvju risks ir palikt noslēgtiem savā profesionālo mākslinieku, teorētiķu, kritiķu, kuratoru un ekspertu burbulī un nav aktuālāka uzdevuma par to, lai izstrādātu racionālas un egalitāras (tas ir tādas, kuras atsakās no 19. gadsimta inteliģentu pārliecības, ka viņu pienākums ir izglītot tumšās tautas masas) burbuļa pārraušanas stratēģijas.
 
LĪNA BIRZAKA–PRIEKULE
 
Inga Meldere “Braunijs no Bruņinieku ielas” / microRIBOCA / 04.06.–… / Bruņinieku iela 14, Rīga
Ingas Melderes monumentālais sienu gleznojums Bruņinieku ielā 14 ir simboliem un tēliem piepildīts vēstījums par stāvokli, kādā šobrīd atrodas Rīgas vēsturiskā koka apbūve. Tas ir cieņpilns mākslas darbs par bijušajiem ēkas iedzīvotājiem un viņu stāstiem, kā arī par pašu ēkas nolemtību iepretim kam “izdevīgākam” un “grandiozākam”.  Ingas Melderes gleznojums ir saruna ar ēkas arhitektūru, pilsētas ainavu un iedzīvotājiem tajā. 
“Braunijs no Bruņinieku ielas” parāda, ka arī Rīgā iespējama kvalitatīva un domāt rosinoša māksla publiskā telpā, kas, no vienas puses, ir vizuāls baudījums, bet, no otras – aktualizē problēmu loku, kas pievērš pilsētas iedzīvotāju, viesu un atbildīgo instanču uzmanību aizmirstai Rīgas vēsturiskās atmiņas daļai. 
Ingas Melderes un kuratora Kaspara Vanaga kopprojekts microRIBOCA ietvaros ir sociāli iekļaujoša mākslas prakse, kurā mākslas darbs vienlaikus ir forma, izglītības programma un dialogs ar dažādām Rīgas kopienām.
 
Kaspars Groševs “Pelni un velni” / MABOCA / 20.04.–02.06.2019 / Madonas novadpētniecības un mākslas muzejs
Kaspara Groševa izstādē “Pelni un velni”  Madonas muzejā uz tēlnieciski konstruētām kastu grēdām atstutētas gleznas, kas sniedz vizuālas norādes uz to, kas varētu atrasties to iekšpusē. “Sausas runas”, “pērtiķu sapņi”, “saplēstie palagi” un “zvanu melodijas” ir tikai nedaudzas no mākslinieka piezīmēm, kas atļauj slāņu slāņiem kārtoties savām asociācijām par mākslu bez noteiktiem uzslāņojumiem, bez didaktiskām norādēm, bez pompozitātes. Tās ir kā emocionālas sistēmas, kas darbojas tiešsaistē ar laikmetu un notikumiem ap mākslinieku. Izstādē ļoti trāpīgā vizuālā valodā notverta sajūta par mūžīgo pārvākšanos, pārkārtošanos un radošas personības attīstību. Mākslinieka izstādei paša rakstītais teksts kļūst par līdzvērtīgu, kvalitatīvu izstādes sastāvdaļu, kas Latvijas mākslas ainā nav nemaz tik bieži sastopams. Vēl būtiski, ka ne tikai šī izstāde, bet arī Kaspara Groševa konsekventā radošā darbība kopumā ir nozīmīga parādība Latvijas laikmetīgās mākslas attīstībā.
 
ALISE CAREVA
 
Inga Meldere “Braunijs no Bruņinieku ielas” / microRIBOCA / 04.06.–… / Bruņinieku iela 14, Rīga
Par “braunijiem” rīdzinieki saucot vēsturiskas koka ēkas, kas krāsotas vislētākajā brūnajā krāsā; tādejādi to saimnieki apejot soda naudas maksāšanu, kas pienākas par fasādes nesakopšanu. Inga Meldere tuvplānā pēta vienu no šādā situācijā esošām ēkām, atklājot to, kas slēpjas vai arī varētu slēpties zem šīs brūnās krāsas slāņiem un apdāvinot ēku ar fikcionāliem stāstiem.
“Braunijs no Bruņinieku ielas” ir pilsētvidē integrēts mākslas darbs, tā ir ēka-restaurācija-monumentāla glezna (vai vārds monumentāls vispār var būt attiecināms uz 19. gs. Rīgas koka celtnēm?). Atrodoties pie Braunija, var aizdomāties par līdzībām un atšķirībām starp likumīgo ēkas nokrāsošanu brūnā krāsā, grafiti/ielas mākslinieku izpausmēm (visbiežāk uz citiem piederošām ēkām) un institucionāli atzītas mākslinieces mākslas darbu, kas saskaņots ar mājas īpašnieku.
Apgleznojot šo ēku, Meldere apspēlē Bruņinieku ielas nosaukumu, ieviešot viduslaiku elementus ēkas apgleznojumos. Tāpat māksliniece rotaļājas arī ar bijušo ēkas iedzīvotāju dzīvesstāstiem, atsaucoties uz to reālajiem uzvārdiem un sacerot to iespējamos dzīves stāstus.
“Braunijs” ir darbs, kam garāmgājējs var veltīt laiku un, pētot to, ļaut vaļu personīgajai iztēlei.
 
Rūdolfs Štamers “Varbūt var būt” / 03.05.–04.05.2019 / Galerija LOW
Arī izstādē galerijā LOW mākslinieks Rūdolfs Štamers izveidoja fikciju – stāstu par Latvijas HuZ starojuma asociāciju. Vairākas pārstāvju noskūtās galvas bija redzamas izstādē – Uldis Tīrons, Dalailama, Aigars Bikše, Džefs Beizoss, Džons Malkovičs un Šivs Nadars. Izstādes atklāšanā bija iespēja par tādiem tapt – atbrīvojoties no liekā apmatojuma, kas traucē pieslēgties starojumam, kurš mūsu apziņai var palīdzēt veikt vēlamo izaugsmi. Tajā vakarā noskuvās Arnis Rītups, kura sarunas māksliniekam un kuratorei palīdzēja izkristalizēt filozofisko pamatu izstādes idejai, bet no viesiem – mākslinieks Jānis Šneiders un izdevējs Valters Dakša, otrajā izstādes dienā – arī pats Rūdolfs Štamers performatīvi atbrīvojās no nevajadzīgā.
Pat cenšoties atbrīvoties no h*****, pilnībā tas nav iespējams, tā vienmēr būs klātesoša. Tā, piemēram, izstādes tekstā esošās atsauces ir viltojumi, kas reflektē par cilvēka lētticīgajām uzvedības izpausmēm šodienas laikmetā.
Citāti no izstādes ielūguma teksta:
“Par godu neirozinātnieku pēdējā laika iespaidīgākajam atklājumam Kembridžas Molekulārās ģenētikas institūta vadība tika aicināta uz Silīcija ielejas SLAC Nacionālo paātrinātāju laboratoriju [Paloalto], kur šī gada martā notika vispasaules The Highest Usable Zymogen [HuZ] starojumam veltīta zinātniskā konference. Vairākas desmitgades ilgušais starpdisciplinārais pētījums eksperimentālā ceļā pierādījis, ka dabiska vai iegūta plikpaurība ievērojami paplašina cilvēka apziņas iespējas. Atbrīvojoties no galvas apmatojuma parietālās daivas daļā, tiek atbrīvots ceļš HuZ starojumam, kas, bez traucēkļiem piekļūstot mūsu smadzeņu būtiskākajām daļām, aktivizē sinapšu veidošanos.”
...
“Iedvesmojoties no augstāk minētā Kembridžas zinātnieku grupas ilggadējā pētījuma, kā arī ņemot vērā plikpaurības pievilcību, svarīgumu un piebiedrojoties Latvijas HuZ starojuma asociācijas mērķiem – mēs vēlamies atbalstīt izvēli būt kailākiem, atbrīvoties no liekā, vecā un bieži pat jau mirušā, atsegt sevi HuZ starojumam, tādējādi novelkot uzkrauto citu viedokļu masu no sevis. Uzskatām to par efektīvāko pirmo soli, kā pacelties pāri nepiepildīto apziņu substancei. Ar HuZ starojuma starpniecību izlienot no visapņemošās huiņas masas. Nodoties HuZ starojumam un tā neironu kairinājumam, nokļūstot nulles punktā un tādējādi paverot durvis apziņas izaugsmei.”
 
IEVA KALNIŅA
 
Inga Meldere “Braunijs no Bruņinieku ielas” / microRIBOCA / 04.06.–… / Bruņinieku iela 14, Rīga
Ingas Melderes jūtīgā un arī jutekliskā glezniecības maniere apvienojumā ar smalkjūtību attieksmē pret publiskās un privātās telpas iekšējiem likumiem darbā “Braunijs no Bruņinieku ielas” ir vērtējams kā izcils Laika un Telpas mijiedarbības izpētes un kolektīvās apziņas veidošanas, tās bagātināšanas un vēstures apzināšanās paraugs. Šī mākslas darba piedāvātā saspēle starp vidi un laiku, iztēli un realitāti atver individuālo un kolektīvo apziņas lauku, liekot pārskatīt to robežas un apzināties šo teritoriju kā katram mums pieejamu emocionāli ietilpīgu kolektīvā spēka avotu, kas kopā un atsevišķi spēj vērst mūs par labākiem cilvēkiem.



 
 
PURVĪŠA BALVA 2021
2019. gada 1. ceturksnis / Nominācijas

 
KASPARS VANAGS
 
Amanda Ziemele “Kvantu matu implanti” / 21.02.–07.04.2019 /
kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Gan gluži nesenais pieteikums ziloņu staļļos, gan darbi kim? izstādē ir tikšanās ar eksperimentālu glezniecību, kas joprojām uzticīga komponentei audekls/eļļa. Paplašinājumus tā rod saspēlē ar ekspozīcijas telpu, netipiskos rāmju formātos un gleznu savstarpējā izvietojuma attiecībās. Vizuālo gramatiku Ziemeles darbos veido krāsu laukumi vai līnijas triepieni, kas ir pārāk robusti, arhaiski, nezināmu dzīļu psiholoģijas iedvesmoti, lai uzņemtos pienākumu attēlot atpazīstamo. Datu vizualizācijām raksturīgs abstraktums viņas glezniecībā ir apveltīts ar cabinet of curiosity maģiskās stāstniecības prasmi. Ziemeles izstāde tirda kļūt vērīgam un zinošam, bet vienlaikus raisa bažas, ka neko patiesi būtisku vai būtiski patiesu attēlot vispār nav iespējams.
 
ANDRIS TEIKMANIS
 
Ieva Jurjāne “Gals & sākums” / 10.11.2018–03.02.2019 / Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka
Ievas Jurjānes personālizstāde tika īstenota kā satelītprojekts izstādei “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme”.
Ievas Jurjānes personālizstāde “Gals & sākums” ir, iespējams, labākā līdz šim Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros īstenotā vizuālās mākslas izstāde. Ievas Jurjānes “Gals & sākums” pārsteidz ar formas un konceptuālās ieceres atbilstību.
Māksliniece šajā izstāde pievērsās cilvēku, valsts pirmās simtgades liecinieku un valsts otrās simtgades nākamo liecinieku atveidei.
Pirmās simtgades liecinieki tiek attēloti pilna auguma lielformāta akvareļos. Portreti ir papildināti ar audio intervijām, kuras tika atskaņotas arī izstādes laikā. Portretējamo vizuālais atveids ir delikāts, autorei pakārtojot savu māksliniecisko valodu portretējamā raksturojumam. Vienlaikus autore ir darinājusi arī pirmos otrās simtgades bērnu portretus. Tie ir atveidoti saglabājot līdzīgi pieeju, tos gleznojot pilnā augumā, veidojot uzsvērti lakoniskas figūru un fona attiecības.
Visus portretus vienojošais baltais fons kalpo kā plastiskās valodas elements un vienlaikus tam ir īpaša saturiska slodze. Ja, portretējot pirmās simtgades lieciniekus, metafiziskais fons ļauj uzsvērt portretējamo cilvēku eksistenciālo unikalitāti, tai piešķirot savā veida izolēta eksponāta raksturu, tad bērnu portretos to ir viegli asociēt ar potenciāli vēl neizvērstu personisko telpu.
Jāuzsver, ka viegli poētiskā Ievas reālistiskā glezniecības valoda šajā izstādē tiek izmantota konsekventi, apzināti un precīzi. Pilna auguma portreti pasvītro notikuma vizuālās dokumentalitātes raksturu. Savukārt izvēlētais darbu eksponēšanas veids ļāva pārvērst izstādi no telpas, kurā ir eksponēti atsevišķi mākslas darbi, vienotā, telpiskā veselumā, kas ļauj visu izstādi uzlūkot kā vienotu mākslas darbu.
 
Brigita Zelča-Aispure & Kristaps Grundšteins “Vietu vairāk nav” / 22.03.–19.05.2019 / LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca
Brigitas Zelčas-Aispures un Kristapa Grundšteina izstāde “Vietu vairāk nav” uzrunā ar mākslinieciskās formas lakonisku skaidrību.
Instalācija, kura piepilda LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošo darbnīcu, rada nostalģisku asociāciju ar 80./90. gadu mijas Latvijas mākslinieku neoavangarda meklējumiem, tomēr tā neatstāj retrospektīvas replikas sajūtu. Vēsturiskā ēka, kurā atrodas LNMM izstāžu zāle “Arsenāls”, ir sarežģīta vide jebkurai mākslinieciskai darbībai. Tās telpiskā struktūra un tajā ietvertā vēsturiskā un aktuālā informācija vienmēr konkurē ar tajā eksponētajiem mākslas darbiem, radot izaicinājumu ikvienas izstādes veidotājam un ikvienam māksliniekam. Izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca būtībā ir pat vēl sarežģītāks izaicinājums. Jau pati skatītāja
nonākšana otrajā stāvā pa augstajām koka kāpnēm, priekštelpas konstrukcijas elementu ritms un ar to kontrastējošie telpas visnotaļ triviālie, bet aktīvie elementi (piemēram, durvis, aplodas utt.) rada tādu vizuālās informācijas un telpiskās pieredzes kokteili, kuru ir grūti pārvarēt ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Tāpēc par izstādes galveno māksliniecisko problēmu var uzskatīt nevis tās konceptuālajā pieteikumā minēto vietu trūkumu dažādās sadzīves situācijās, bet nepieciešamību radīt tādu mākslas darbu, kurš spēj mijiedarboties ar ēku un Radošās darbnīcas telpu, vienlaikus nepakļaujoties tās strukturālai loģikai. Un šķiet, ka abiem māksliniekiem ir izdevies atrast māksliniecisku risinājumu šai problēmai. Cauruļu instalācija ēkas augšējos stāvos pirmajā brīdī var radīt mānīgu ēkas infrastruktūras daļas sajūtu. Skatītājs tiek konfrontēts ar telpu, kurai, no racionāli loģiska viedokļa raugoties, nebūtu pamata tādai arī nebūt. Katrā ziņā gandrīz katram ir kāda pieredze ar cauruļu instalācijām ēku bēniņu vai pagrabu stāvos, kas neviļus tiek atgādināta izstādes apmeklēšanas brīdī. Šī iespējamības/neiespējamības sajūta ir viena no spēcīgākajām emocijām, kuru jau nākamajā mirklī nomaina sajūsma par instalācijas plastisko valodu. Cauruļu instalāciju var salīdzināt ar tektoniski strukturētu tēlniecības darbu, kurš kādas liktenīgas kaprīzes dēļ ir padevies zemes pievilkšanas spēkiem un zaudējis savu vertikalitāti. Skatītājs neapzināti tiek ierauts savstarpēji kontrastējošu sajūtu klāstā: zemes pievilkšanas spēka nenovēršamība izaicina mūsu ķermenisko pieredzi, savukārt cauruļu konstrukcijas iespējamība/neiespējamība rada tehnogēnas harmonijas sajūtu.
Šī mākslinieciskās problēmas un tai atrasto atrisinājumu harmonijas sajūta ir tā, kura ļauj, neskatoties uz tekstuālās koncepcijas eklektiku, uzskatīt šo izstādi par vienu no spēcīgākajiem 2019. gada pirmā ceturkšņa mākslinieciskajiem veikumiem.
 
IEVA KALNIŅA
 
Sabīne Zoltnere “Muzeju sala” / teātra grupas “Kvadrifrons” izstāžu sērija / 16.03.–06.04.2019 / Rīgas cirks
Gar acīm kā stopkadri noņirb senu gleznu foto reprodukcijas ar tajās fiksētiem sen pazudušiem interjeriem un šodienas vēsturisko interjeru foto kadrējumi; mākslas darbu reprodukcijās redzamie personāži un mūsu laikabiedru foto portreti, kas sastinguši vēsturisko prototipu pozās; visbeidzot, fotogrāfijās fiksētie muzeju apmeklētāji, kas vēro mākslas darbus un mēs – ikkatrs šīs izstādes skatītājs – atskārstam sevi par šīs izstādes loģisku turpinājumu. Šo asociatīvo domino principa uztveri pastiprina ekspozīcijas vieta – bijušais Rīgas cirka ziloņu stallis – telpa ar apstādinātu laika ritējumu. Šī izstāde iegriež skatītāju laika karuselī, pārsviež pāri personiskajai un kolektīvajai pieredzei, liekot atsisties pret Laikmetu un Civilizāciju kategorijām. Sabīnes Zoltneres izstāde ir spožs heterotopijas piedzīvojums un tās izpētes vingrinājums.
 
Amanda Ziemele “Kvantu matu implanti” / 21.02.–07.04.2019 / kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Amandas Ziemeles glezniecībā triepiens kļūst par žestu, līnija – par domu, forma – par pieskārienu, bet izstāde – par domāt rosinošu izrādi, kurā skatītājam paredzēta autorei līdzvērtīga loma. Ekspozīcijas telpa ir atvērts lauks. Ir vairākas iespējas, kā tajā kustēties. No vienas puses, iespējams sekot definētajiem noteikumiem. Šai gadījumā izstādes pavadteksts kļūst par mākslas izrādes būtisku scenāriju. No otras puses, mākslai “kā tādai” piemītošā anarhistiskā daba ļauj arī skatītājam jebkurus noteikumus ignorēt, autores piedāvātajā spēlē nepiedalīties un uztvert šo telpas instalāciju kā pašvērtību, analizējot telpas veseluma un daļas attiecības vai mēģinot izsekot detaļās kodētās informācijas veselumam. Taču abos gadījumos galvenā notikuma norises vieta pārvietojas uz skatītāja apziņu. Šī visaptverošā balansēšana starp prāta un ķermeņa uztveri ir pārsteidzoši intriģējoša un aizraujoša mākslas prakse.
 
KĀRLIS VĒRPE
 
Ieva Jurjāne “Gals & sākums” / 10.11.2018–03.02.2019 / Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenā ēka
Ieva Jurjāne izstādē trīs daļās risina vispārinājumā apjomīgu tēmu – dzīves šķietamo bezgalību, kas pilsētas ikdienā pielīp jaunības kultam un savu galīgumu apjauš, nonākot saskarē ar dabu un tās nemitīgo ciklisko mainību – dzimšanu un miršanu. Mākslinieces izstādi ievada akvareļtehnikā veidoti zīdaiņu portreti, kurus pavada bērnu pirmo valodas artikulācijas mēģinājumu skaņas. Nākamajā zālē skatītājs ir aicināts apsēsties un sastapt pilna mēroga portretētus simtgadniekus, austiņās klausoties viņu stāstus; dzīves gājumu piemēri, kuros nāve ir vismaz uz laiku piemuļķota, un Jurjāne piedāvā pārdomāt konkrēto cilvēku panākumu metodi. Trešo daļu veido filigrāni augu, pumpuru un mirušu putnu zīmējumi, kurus pavada meža skaņas. Mākslinieces izvēlētais uzstādījums ir monumentāls un tematiskā ziņā sarežģīts, tādēļ izstādes triptiha struktūra ir veiksmīgs saturisks risinājums, lai tēmu līdzsvaroti izstrādātu atbilstoši tās semantiskajam apjomam.
Nomināciju, manuprāt, pamato izstādes tematiskais vēriens un amatnieciskā izpildījuma kvalitāte. Aktuāls ir skaņas un ierakstītu stāstu izmantojums vizuālas mākslas izstādes vēstījuma veidošanā, nenoplicinot attēlu tēlveides potenciālu, bet konkretizējot un paplašinot to interpretācijas iespējas.
 
Ernests Vītiņš “Stikla labirintā” / 01.02.–17.03.2019 / Rīgas mākslas telpa
Ernesta Vītiņa izstāde pārsteidz, konceptuāli daudzslāņaini tematizējot tēlniecības materiālu, kas līdzšinējā mākslas pieredzē drīzāk saistās ar dekoratīvu funkciju. Stikls mākslinieka veikumā ir ne vien viņa individuālu radošu meklējumu un pašapzināšanās procesa izteicējs, bet tā materialitāte kļūst par mākslas filozofijā centrālu tēmu domāšanas objektu. Vītiņa skulptūras ir izvietotas atstatu viena no otras, un pārējo izstādes telpu piepilda stikla sienas, veidojot labirintu. Lai pie noteiktām skulptūrām nokļūtu tuvumā, ir jāatrod pareizais ceļš, savukārt citas ir apskatāmas vien atstatu. No izstādē izvietota dīvāna lēnā vērojumā atklājas, cik darbā būtiska ir ne vien skulptūru īstā materialitāte, bet to vizuāli tikpat īstenie atspīdumi stikla sienās. Labirints burtiski pavairo skulptūras un izvieto tās dažādās kopsakarībās. Skatupunkta fiksāžai mākslinieka veikumā ir būtiska loma, jo dažādos attālumos mainās skulptūru veidoli un to estētiskais iespaids. Tādējādi vistaustāmākais mākslas medijs Vītiņa izpildījumā ļauj uzdot jautājumus par taustes trūcīgo lomu redzē centrētā mākslas izpratnē.
Nomināciju, manuprāt, pamato mākslinieka spēja apvienot konceptuāli noslogotu un sazarotu tēmu ar tehniski un amatnieciski šķietami vieglu un prasmīgu izpildījumu. Darba interpretācijas noslodze ir atvedināma pamazām no skaidra, viegli uztverama un uzskatāma risinājuma. Aktuāla ir stikla materiāla tematizēšana ne vien jutekliski estētiskā, dekoratīvā, bet laikmetīgi konceptuālā griezumā.
 
Sabīne Zoltnere “Muzeju sala” / teātra grupas “Kvadrifrons” izstāžu sērija / 16.03.–06.04.2019 / Rīgas cirks
Sabīne Zoltnere izstādē “Muzeju sala” eleganti un daudzšķautņaini problematizē mākslas un muzeja attiecības. Rīgas cirka bijušais ziloņu stallis smalki veidotajām foto kompozīcijām piešķir robustu un skarbu noskaņu, sasaucoties ar muzeju telpu izolētību no ārējās pasaules. Mākslas muzeji veido un attīsta savas iekšējās likumsakarības, kādā ziņā tajos veidojas arī mākslas vēsture, savietojoties savstarpēji it kā nesaistītiem darbiem no dažādiem laikiem, vietām un to izgatavošanas apstākļiem. Muzejs gan arī labāk parāda mākslas darbu savstarpējo sabalsošanos vai atsaukšanos; tās pamatīgākā tēma ilgstoši ir bijusi Eiropas antīkā kultūra. Šāds stāsts veidojas ziloņu stallī, sabalsojoties Zoltneres lietpratīgi veidotajiem un izstādītajiem darbiem. Tie vienlaikus uzmanību pievērš mākslai kā šķitumam un šķietami autonomai pasaulei, kurā gana daudz runas ir par šaipasauli. Muzeja apmeklētāji fotogrāfijās pret to vērotāju ir pavērsuši muguru, frontāla skatienu sastapšanās vien ir ar portretētiem cilvēkiem pagātnē (gleznās, skulptūrās) un Zoltneres laikabiedriem. Laikmetīgai mākslai tik raksturīgā attēlošanas problematizācija un attēlu attēlos apspēle mākslinieces izpildījumā nenomāc, bet pastiprina izstādes aprakstā pieteikto identitātes un ilgu tēmu.
Nomināciju, manuprāt, pamato darba amatnieciskā nostrādātība un konceptuāls perfekcionisms, izvairoties ieslīgt sausā jēdzienu apspēlē, tajā pat laikā darba skatītājam sagādājot bagātīgu un vērtīgu “lasāmvielu”, izmantojot vizuālus līdzekļus un estētiski piesātinātus tēlus.
 
LĪNA BIRZAKA–PRIEKULE
 
Amanda Ziemele “Kvantu matu implanti” / 21.02.–07.04.2019 / kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Amanda Ziemele glezniecību izmanto ne tikai kā formu, bet kā domāšanas veidu par pašu glezniecības mediju. Viņas darbos glezniecība pamet sienas plakni cilvēka acu līmeņa augstumā un, spītējot tradicionālajam “glezniecības gravitācijas” likumam, atrodas gan pie griestiem, gan tuvu zemei. Amanda Ziemele meistarīgi organizē kim? divas atsevišķās zāles vienotā telpiskā un saturiskā vēstījumā. Ekspresīvajos gleznojumos parādās izjukušas viļņu un daļiņu attiecību kartes, kas tikpat labi varētu būt attiecināmas uz kvantu fiziku kā antropoloģiju. Amandas Ziemeles darbi konsekventi no izstādes uz izstādi atklāj Latvijas mākslas ainā reti sastopamu skatījumu uz glezniecības mediju, vienlaicīgi pārliecinoši piedaloties starptautiski aktuālā diskusijā par tās vietu laikmetīgajā mākslā.
 
Sabīne Zoltnere “Muzeju sala” / teātra grupas “Kvadrifrons” izstāžu sērija / 16.03.–06.04.2019 / Rīgas cirks
Fotogrāfiju sērija ir mākslinieces vērojums no malas, uzdodot jautājumus, kādā veidā mākslas objektiem muzejos tiek piešķirta nozīme un kurš tos padara par vērtībām? Tas lieliski sasaucas ar pārmaiņām pašā Rīgas cirkā, pārejot no tradicionāla “izklaides’’ žanra uz daudz laikmetīgāku un jēgpilnāku cirka valodu. Vīnes muzeja zelts kontrastē ar bijušā ziloņu staļļa raupjo estētiku, kur, kā runā, var redzēt pat ziloņa dibena atspiedumus uz sienām. Fotogrāfijās savā starpā veido poētisku sarunu starp mākslinieces laikabiedru pārlaicīgiem portretiem, nejauši muzejā piefiksētiem apmeklētājiem un pašiem objektiem. Tajās meistarīgi notverta sajūta par muzeju kā no ārpasaules izolētu, mazu un vientuļu salu, kurā skatītājs nerimstoši ilgojās ieraudzīt kaut ko – taču ko tieši?
Šī ir pirmā mākslinieces personālizstāde Rīgā, kura trāpīgi parāda aktuālus jautājumus, kas skar muzeju pārveidošanās procesus 21. gadsimtā un to, cik sarežģīti tiem ir kļūt par vietām, lai tajos tiktu iekļauti un justos pārstāvēti visi sabiedrības locekļi.
 
ALISE CAREVA
 
Santa France Safeporting / 21.02.–07.04.2019 / kim? Laikmetīgās mākslas centrs
Santa France (1993) ir jaunās paaudzes multimediju māksliniece, absolvējusi mediju mākslas studiju programmu Liepājas Universitātē (2015). Kā minēts kim? preses relīzē: “Santas Frances darbs ir interneta kultūras iedvesmots – pašrefleksija, nostalģija un vientulība, kas saistīta ar mācīšanos, radīšanu un savu darbu publicēšanu interneta vidē.” Konceptuāli šajā izstādē apskatāmo varētu iedalīt divās savstarpēji saistītās kategorijās. Tas ir stāsts par sterilo vidi burtiskā veidā (medicīnas priekšmetu 3D izveide un izstādītie printi) un ikdienišķo vidi (mājās sastopami priekšmeti, kurus māksliniece arī veidojusi 3D vidē un izstādījusi printu veidā). Medicīniski sterilais satiekas ar izmantotajiem ikdienas priekšmetiem, kas ir atradušies uz mākslinieces darba galda, strādājot pie datora. Šie objekti bieži vien izskatās lietoti un atstāj pēc sevis pēdas (drupačas, šķidrumus, utt.), vai arī tie ir mainījuši savu sākotnējo formu, jo tos ir aizticis cilvēks. Domesticitātes tēma tiek turpināta, izstādot saritinājušos kaķu skulptūras, kas paralēli kalpo arī kā USB informācijas nesēji blakus esošos ekrānos redzamajām kaķu iekšējo orgānu darbībām (kas notiek saskaņā ar nosūtīto informāciju). Manuprāt, šī izstāde ir laikmetīgi aktuāla gan izvēlētās tēmas, gan Frances izvēlēto mediju ziņā. Virtuālā telpa, kurā bieži vien redzamais tiek attēlots idealizētā, stilizētā un sterilā formā, te sastopas ar vientulības un cilvēkam tik nepieciešamo māju sajūtu.
 
Brigita Zelča-Aispure & Kristaps Grundšteins “Vietu vairāk nav” / 22.03.–19.05.2019 / LNMM izstāžu zāles “Arsenāls” Radošā darbnīca
Izstāžu zālē “Arsenāls” apskatāmā izstāde “Vietu vairāk nav” ir telpiska intervence muzeja ēkas pirmajā un otrajā stāvā. Pirmajā stāvā redzamais skulptūras elements atgādina celtniecības/ ventilācijas cauruli, kuru uz pirmo acu uzmetienu varētu pieņemt kā tik drīzo remontdarbu uzsākšanas vēstnesi. Taču, uzkāpjot otrajā stāvā, kur atrodas radošā darbnīca, kļūst skaidrs, ka šis skulpturālais elements caurvij (potenciāli) visu muzeju. Pie ieejas zālē ir izstādīts gandrīz arhitektonisks ēkas griezuma zīmējums, kurš daļēji paskaidro notiekošo. Savukārt izstāžu zālē atrodas skulpturāls objekts, kas atgādina labirintu, un tiltiņš, no kura to var apskatīt no citas, augstākas, perspektīvas. Manuprāt, šis ir ļoti attapīgs darbs, kas daudzslāņaini komentē Latvijas mākslas telpā notiekošos procesus. Pirmkārt, tas atsaucas uz faktu, ka Latvijas muzejos tik tiešām nav vietas jaunu mākslas darbu uzglabāšanai. Otrkārt, tas atgādina par faktu, ka mūsu valstī arvien vēl nav laikmetīgās mākslas muzeja, tādejādi arī laikmetīgajai mākslai it kā nav telpas mūsu sabiedrības dzīvē. Treškārt, šis darbs aizpilda maksimāli pieļaujamo telpas daudzumu “Arsenāla” Radošajā darbnīcā, tādejādi rotaļājoties ar noteikumiem, kuriem māksliniekiem ir jāseko veidojot izstādes. Vai šo noteikumu pastāvēšana ierobežo, vai tomēr motivē māksliniekus radīt? Šis rotaļīgais izstādes aspekts izpaužas arī atsaucē uz Tetris tipa spēlēm, telpas ierobežojumiem un brīvajiem koridoriem, kuros var izpausties un atrasties (burtiskā veidā šīs iespējas izmantoja arī uz izstādes atklāšanu atnākušie bērni, kas brīvi skraidīja pa labirintu, ieviešot dzīvi un rotaļīgumu bieži vien stīvajos muzeja apstākļos; tā bija kā performance un mākslas darba papildinājums).